Vai tikai bērni var būt indigo?

Indigo pieaugušo raksturojums.

Aelita Folkmane
Žurnāls „Psiholoģija Mums”, #7 (20), 2005.gada jūlijs

Rakstu sērijas sākums - divos iepriekšējos numuros.

Pēdējo triju gadu laikā, uzzinot par indigo bērniem, daudziem pieaugušajiem rodas jautājums: Kāpēc tikai bērni? Es arī esmu tāds pats (vai ļoti līdzīgs)... Tik tiešām – daudziem tas, ko lasām par indigo bērniem, šķiet pazīstams jau kopš bērnības.... Mums – spītīgajiem, mums – dumpiniekiem, mums, kam pasaule reizēm šķiet sveša, melīga, prātā sajukusi... Mums, kas sešdesmitajos kopā ar „Bītliem” dziedāja par mīlestību un draudzību starp cilvēkiem... Mums, kam septiņdesmitajos gados gribējās kliegt: Apstādiniet pasauli – es vēlos izkāpt... Arī man - 1975.gadā 12 gadu vecumā es (ateistiskā ģimenē augusi pioniere) vēstulē draudzenei rakstīju šādus vārdus: „Dievs nav onkulis, kas šūpo kājas uz mākoņa maliņas. Dievs – tā ir Mīlestība, tie ir augstākie garīgie likumi, kam pakļaujas itin viss uz šīs pasaules. Man nevajag starpnieku mācītāja veidā, lai sarunātos ar Dievu. Dievs mani dzird visur – vienalga, upes krastā vai virtuvē pie galda, un es viņu varu sajust visā.” Tolaik es domāju par pieaugušajiem un nonācu pie atziņas, ka viņi visu drausmīgi sarežģī.

Jā, tu vari būt pieaudzis Indigo. Indigo cilvēki pasaulē ir bijuši vienmēr, bet krietni mazāk nekā mūsdienās. Daļu no viņiem mēs pazīstam kā dažādu gadsimtu izcilus māksliniekus un zinātniekus (piemēram, Leonardo da Vinči, Albertu Einšteinu, Nikolu Teslu). Daudzi citi indigo apzināti ir izvēlējušies sabiedrībā palikt nepamanīti, un ne bez iemesla. Liels indigo pieplūdums bija 20.gadsimta 60. un 70. gados, kad sevi pieteica hipiji. Šajā laikā Rietumos cilvēki sāka vairāk pievērst uzmanību meditācijai, alternatīvām, holistiskām dziedniecības metodēm, radās „zaļais” domāšanas veids un „zaļās” kustības, tika veidoti pirmie ekociemati... Tomēr daudzi hipiju perioda indigo neizturēja pārējās sabiedrības neizpratni, noliegumu un spiedienu - viņi salūza, zaudējot sevi narkotikās vai pašnāvībā, vai arī samierinājās ar garlaicīgu darbu un citām nodarbēm, kas nebaro dvēseli, kā arī ar acīmredzami disfunkcionālām sistēmām.

Kopš 80. gadu sākuma, kad pār pasauli sāka velties liels indigo bērnu vilnis, sākās arī indigo pieaugušo „renesanse”. Arvien vairāk un vairāk indigo pieaugušo sevi un cits citu atrod garīgo meklētāju pulkā, pavisam negaidīti sāk atvērties viņu psihiskās spējas, un vecais dzīves stils, vecie kompromisi pēkšņi vairs nav pieņemami. Šie cilvēki ieklausās savā dvēseles balsī un, paklausot tai, krasi maina nodarbošanos, draugus, intereses, darba un dzīves vietu, sāk meklēt savu patieso dzīves jēgu un misiju, kā arī atrod sevī apslēptos vai aizmirstos talantus... Daudziem viņu līdzgaitniekiem šādas pēkšņas pārmaiņas, kas parasti notiek apmēram pēc 28 (4x7) gadu vecuma, nav saprotamas: Jumts aizbraucis... Toties paši indigo jūt, ka tikai tagad sākuši patiesi dzīvot, tikai tagad pārstājuši melot un izlikties – gan sev, gan citiem.

Atšķirībā no indigo bērniem, kuru aurā ir vairāk tīras indigo krāsas, indigo pieaugušajiem šī krāsa aurā bieži jaucas ar zilo, gaiši zilo, zaļo vai - vēl biežāk – ar violeto krāsu. Bērnībā viņiem, iespējams, nav krasi izpaudušās ekstraordināras psihiskās spējas (tās raksturīgākas jaunajai indigo paaudzei) – tā viņi tikuši pasargāti no vienaudžu un pieaugušo neizpratnes un izsmiekla. Tomēr gandrīz visi tagadējie pieaugušie indigo jau agri ir jutuši, ka „neiederas” sabiedrībā: tas, kas citiem šķiet normāli, viņu uztverē ir absurds, tas, kas citiem ir interesants, viņus garlaiko... Tāpēc viņi bieži jūtas vientuļi... Piemēram, es vidusskolā nekādi nevarēju saprast, kā meitenes var bezgalīgi spriedelēt tikai par jaciņām, lūpu krāsām, deju vakariem un čaļiem, tādēļ mani labākie draugi bija zēni, kas mani ļoti respektēja. Vērodama, kā tuvi cilvēki gluži vai kaudzēm lieto zāles, no kurām – man bija tāda iekšēja pārliecība – viņiem kļuva tikai sliktāk, es vairākkārt apjautu mūsdienu medicīnas bezspēcību. Man bija tikai 15 gadi, bet intuitīvi es jau skaidri zināju to, ko par gara, dvēseles, prāta un emociju ķermeņu saistību tagad varam lasīt pasaulē labi pazīstamu autoru Lūles Vīlmas, Luīzes Heijas, Kerolainas Misas un daudzu citu grāmatās. Tolaik gan man nebija neviena, ar kuru dalīties savā pārliecībā. Kad manus uzskatus, nosaucot tos par „nezinātniskiem”, centās apgāzt tuvākais cilvēks, ar kuru mēģināju runāt par savām atklāsmēm, sapratu, ka par to runāt ir velti. Manā apziņā nobrieda apņemšanās atrast zinātnisku skaidrojumu visam, ko jau mazotnē esmu intuitīvi zinājusi. Mūsdienās šī zinātne – kvantu fizika, apziņas fizika u. tml. - daudzās grāmatās un internetā ir pieejama ikvienam, kam nav slinkums domāt, meklēt un iedziļināties.

Kādi tad esam mēs – indigo pieaugušie? Centīšos to izstāstīt soli pa solim un ceru, ka sapratīsiet: cilvēkam ar indigo prātu tas var nebūt vienkārši izdarāms.

Indigo prāts...

...līdzinās datoram. Indigo pieaugušo nervu un psihiskā sistēma ļauj ātri uzņemt un apstrādāt lielu informācijas daudzumu un tikpat ātri pārslēgties uz kaut ko citu. Jau skolā, pat nebūdami labākie skolnieki klasē, viņi ir bijuši pamanāmi savas inteliģences dēļ. Indigo cilvēkiem var būt šķietami nesakārtota, juceklīga uzvedība vai prāta darbības stils, tāpēc sarunājoties viņi var “lēkāt” no tēmas pie tēmas, kaut gan ļoti labi zina, ko vēlas pateikt un kādēļ tas ir svarīgi. Tāpēc viņiem bieži vien kļūdaini tiek piedēvēts uzmanības deficīta sindromu (UDS). Šiem cilvēkiem dominējošā mēdz būt labā smadzeņu puslode, tāpēc ir raksturīga nelineāra, telpiska informācijas uztvere, kas citiem šķiet haotiska. Indigo vidū ir daudz kreiļu un to, kas spēj vienlīdz labi darboties ar abām rokām, turklāt šī spēja var pēkšņi izpausties pat pēc 30-40 gadu vecuma - vienlaikus ar nozīmīgām garīgām atklāsmēm un krasiem lēcieniem apziņas attīstībā. Gan indigo bērni, gan pieaugušie labi iegaumē formas un ornamentus, ātri spēj salikt attēlu no lauznīšiem (maziem fragmentiem) un izpildīt citas darbības, kas parasti labi padodas cilvēkiem ar dominējošo labo smadzeņu puslodi.

Indigo var būt ļoti radoši jebkurā jomā, viņiem patīk arī dažādas lietas veidot ar rokām. Ļoti svarīga un vajadzīga viņiem ir intelektuālā stimulācija, bet tai var būt arī problemātiskā puse - intelektuālā un ideju “pārplūde”. Tās dēļ viņiem rodas nepieciešamība sevi izteikt, bet ne vienmēr „pa rokai” ir pateicīga auditorija. Ideju pārbagātība var izraisīt arī miega problēmas. Indigo cilvēku valodai raksturīgi gari teikumi, rakstītajos tekstos tiek lietotas daudzas daudzpunktes. Var būt grūtības koncentrēties konkrētam darbam; izņēmums ir nodarbe, ko viņi ir izvēlējušies paši. To, kas viņus neinteresē, indigo neatceras.

Labas novērošanas un apzināšanās spējas

Indigo pieaugušajiem lielākoties piemīt neparasti labas novērošanas, kā arī uztvertās informācijas apzināšanās un integrācijas spējas. Tā vien šķiet, ka viņi spēj ieskatīties cilvēka dvēseles dzīlēs un līdz pat sīkumiem ātri saredzēt to, ko citi nepamana. Savas atklātības un tiešuma dēļ indigo var šķist skarbi, pašpārliecināti, pat mazliet nosodoši, viņu komentārus var uzskatīt par uzbrūkošiem, agresīviem un neiecietīgiem, tomēr viņu nodoms nepavisam nav kādu aizvainot vai uzbrukt - viņiem vienkārši piemīt spēja ātri un līdz pašai saknei saredzēt lietas būtību un nepatīk tērēt laiku sociālām spēlēm. Tas var robežoties ar takta trūkumu - sabiedrībā pieņemtie noteikumi tiek lauzti, un tas apkārtējiem var būt nepatīkami un radīt diskomfortu. Tomēr - vai te nav vietā latviešu sakāmvārds “Patiesība kož acīs”? Indigo ir dabiski melu detektori. Viņi skaidri redz, ja cilvēki ir nepatiesi, un tas viņus sadusmo, tracina un pat izraisa naidu – it īpaši, ja nepatiesība kādam nodara ļaunu. Indigo ir apveltīti ar smalku intuīciju, tādēļ neatzīst uzbāzīgas, forsējošas mārketinga tehnikas, un viņus ir ļoti grūti apvārdot. Pat ja indigo cilvēku izdodas apmuļķot vai izmantot, tādā veidā tas var notikt tikai vienu reizi, turklāt viņi nekautrēsies netīro spēli atmaskot pat citu priekšā.

Psihiskās spējas, intuīcija, reliģija un garīgums

Jau kopš agrīna vecuma indigo ir ārkārtīgi jūtīgi un intuitīvi, izrāda interesi par garīgiem jautājumiem, „paranormālām” parādībām un psihes apslēpto potenciālu. Viņiem var būt izteiktas priekšnojautas, spēja redzēt racionālam prātam neaptveramas parādības (eņģeļus un mirušo dvēseles), ar viņiem var notikt mūsdienu zinātnei neizskaidrojami pārdzīvojumi un piedzīvojumi, piemēram, tie, ko mēdz saukt par astrāliem ceļojumiem (iziešana no fiziskā ķermeņa). Šie cilvēki var apzināties citas dimensijas un paralēlās realitātes, tāpēc viņu redzējums ir plašāks (laikā, telpā un pēc būtības) nekā citiem, un tas arī palīdz darboties “melu detektoram”. Viņu apziņā notiek lietu integrācija visos līmeņos!

Indigo ciena savu kontaktu ar garīgo pasauli, ar Dievu. Viņi pastāvīgi meklē augstāko dzīves jēgu un cenšas izprast pasauli ap sevi. Bet, tā kā sabiedrības dominējošā daļa neredz pasauli tā, kā indigo, viņiem var rasties šaubas par savu redzējumu, un apliecinājums tam tiek meklēts organizētajā reliģijā, metafizikā, garīgajās grupās u. tml., vienlaikus izvairoties no kultiem, dogmām un atkarības, kā arī atstājot sevi par pēdējo autoritāti. Ja šādi cilvēki iesaistās garīgā organizācijā, kurā jāievēro regulāras rituālas darbības un prakse, viņiem tā ātri apnīk. Viņi zina: lai panāktu to, ko var panākt ar savu apziņu un prātu, rituāls nav nepieciešams. Patiesībā indigo ne tik daudz neatzīst autoritātes, cik dabiskā veidā izaicina cilvēkus, kas iesīkstējuši piezemētās, mākslīgās uzskatu sistēmās. Indigo redzējums atšķiras no ikdienišķā, tādēļ viņi uzdod netradicionālus jautājumus jebkuram, arī garīgajiem skolotājiem un garīdzniekiem. Autoritātēm jebkurā jomā ir jānopelna indigo uzticība un respekts, un to var panākt tikai ar godīgumu.

Indigo visam meklē zinātnisko skaidrojumu - viņus saista garīguma un zinātnes integrācija (pašreizējā laikmeta raksturīga iezīme), un viņiem raksturīgais „melu detektors” palīdz saskatīt puspatiesības un manipulācijas gan vienā, gan otrā. Indigo ir arī lieli lasītāji - viņu bibliotēkā var atrast gan grāmatas, kas veltītas pašpalīdzībai, garīgajai izaugsmei, pasaules uzbūvei un līdzīgām tēmām, gan arī zinātnisko fantastiku, „Hariju Poteru”, „Gredzenu pavēlnieku” un visdažādākās vārdnīcas.

Indigo bieži nepieņem kapu kultu, jo apzinās miesas mirstību un dvēseles nemirstību. Spēja atšķirīgi uztvert aizgājējus, tuvus, mīļus cilvēkus, kas ir miruši (kontaktēties ar mirušo dvēselēm), apiņa, ka ikvienam cilvēkam ne tikai ģenētiskā, bet arī psihes saturošajā līmenī ir saikne ar visu cilvēci, turklāt vēsturiskā kontekstā (atmiņas par savām iepriekšējām dzīvēm), jau no mazotnes padara neizprotamu un nepieņemamu gan raudāšanu un sērošanu pie aizgājēja kapa, gan kapu kopšanu.

Emocionalitāte

Pieaugušo indigo dvēselē ļoti bieži ir uzkrājušās bērnības traumas, iedzītie kompleksi un ar tiem saistītās sāpīgās, neintegrētās emocijas – dusmas par atņemtām tiesībām, bailes, nepatika pret kontroli, naids pret apspiedējiem. Tā kā indigo ļoti bieži tiek pārprasti vai netiek saprasti, viņi var būt piedzīvojuši agrīnu bezspēcības izjūtu vai eksistenciālu depresiju diapazonā no skumjām līdz pat pilnīgam izmisumam. Domas par pašnāvību viņiem nav neparasta parādība pat vidusskolas vai vēl agrākā vecumā. Emociju atbrīvošana var spontāni notikt visnegaidītākajos brīžos, vai arī emocijas var palikt apspiestas un izpausties kā fiziska slimība. Indigo var būt ārkārtīgi emocionāli jūtīgi - tas var izpausties gan raudāšanā visniecīgākā iemesla dēļ (ja cilvēks nav iemācījies pasargāt sevi no ārējām negatīvām enerģijām), gan šķietami pilnīgā bezemociju stāvoklī. Šāds iekšējais konflikts, kā arī nepatika un pat riebums pret sabiedrisko sistēmu bieži jau agrīnā vecumā indigo noved pie eksperimentiem ar alkoholu un narkotikām. Nosliece uz apreibināšanos var rasties arī tāpēc, ka agrīno indigo bērnībā nav bijuši skolotāji, kas būtu varējuši iemācīt koordinēti vadīt enerģētisko potenciālu (strādāt ar enerģijām) un aizsargāties harmoniskā veidā. Viņiem ir bijuši tikai daži Indigo modeļi, kam līdzināties, vai to nav bijis nemaz. Pieaugušajiem indigo darbs ar agrīnajām traumām un atbrīvošanās no negatīvām emocijām darbojas kā attīrīšanās process, kas paātrina psihisko spēju atmošanos.

Kad indigo kļūst vecāki, viņi skaidri saskata pataloģijas politiskajā, izglītības, medicīnas un juridiskajā sistēmā, redz to neefektivitātes izpausmes. Tā kā indigo uz visu lūkojas no atšķirīga skatupunkta un plašākā perspektīvā, viņi apzinās cilvēktiesību ignorēšanu, un tas viņus aizkaitina un sadusmo. Viņiem var rasties sajūta, ka notiekošais nav atkarīgs un nemainīsies no viņu teiktā vai rīcības, ka tik un tā neviens viņus nesadzirdēs, un tas var būt par iemeslu depresijai. Indigo var pat pilnīgi izolēties: Kāda jēga? Šā vai tā lietas jau ir līdz pēdējam sačakarētas... Sabiedriskie standarti, kas citiem šķiet normāli, indigo ir galīgi nepieņemami. Vienkārša nezināšana indigo skatījumā ir informācijas, zināšanu trūkums, kas neliedz cilvēku respektēt, turpretī dumjība un stulbums ir izvēlēts domāšanas veids, pret ko viņi izrāda tolerances trūkumu. Indigo var kļūt par disidentiem vai attīstīt cinisku nostāju pret dzīvi. Viņi akūti izjūt, ka plašsaziņas līdzekļos sniegtā dominējošā informācija nebūt nav patiesība, bet gan valdošās elites pasūtījums. Indigo izprot masu zombēšanas mehānismus, un tādēļ meklē to procentuāli nelielo patieso daļu.

Indigo ir fantastiska humora izjūta un unikāla spēja izklaidēt un uzjautrināt citus kaut vai tikai ģimenes lokā. Bet humoru viņi var izmantot arī kā vairogu starp sevi un citiem. Pieaugušie humoram var pievienot cinismu, tomēr humora sajūta nekad netiek pazaudēta. Viņu humors var iegūt sarkastisku nokrāsu un aizsargāt vai arī kļūt nežēlīgi atmaskojošs. Te nu prātā nāk galma āksti - vai tik arī viņi nav bijuši indigo? Atcerēsimies arī padomju laikus - kinofilmas “Kin-dza-dza”, “Aizmirsta melodija flautai”, „Garāža”, Tarkovska filmas, Raikina satīru...

Tomēr indigo ir dziļi empātiski, tādēļ daudzi no viņiem pievēršas mākslai, rakstniecībai vai palīdzētājprofesijām – psiholoģijai, psihoterapijai, netradicionālam psiholoģiskam atbalstam (dziedniecībai) - vai arī apvieno šos virzienus. Raksturīgi, ka daudzi no viņiem darbību šajās profesijās sāk bez atbilstošas standartizētās oficiālās izglītības, jo darbam vajadzīgo iedvesmu un informāciju spēj iegūt tieši - no kolektīvā (Visuma) energoinformatīvā lauka, kurā viss jau ir. Tā viņi uzskatāmi pierāda, ka cilvēka profesionalitātes rādītājs ir nevis diploms, bet gan darba spējas un konkrētajā jomā iegūtie rezultāti, un arī to, ka zināšanās var iegūt ne tikai no grāmatām un lekcijām.

Skola un izglītības sistēma

Mazie Indigo pēc dabas ir ļoti zinātkāri (iespējams, radioraidījums „Kāpēcīši” bija domāts tieši pirmajiem padomjlaika indigo bērniem) un ļoti gaida skolas gaitu sākšanos, bet tās visai drīz sagādā smagu vilšanos. Uzdevumiem risinājumus viņi bieži atrod nevis soli pa solim, bet uzreiz, tāpēc rodas konflikti ar skolotājiem, kas gaida detalizētu risinājuma izklāstu. Jau kopš agras bērnības indigo lietas redz to veselumā. Šie bērni ir ļoti apķērīgi un gudri, bieži ar augstu IQ, bet viņus neinteresē garlaicīgās nodarbības klasē, kad viss jāatkārto vēl un vēl. Skolotājiem ātri apnīk viņu nepacietībā paceltās rokas – dažkārt tā tiek uzskatīta vienkārši par traucēšanu. Indigo vienkārši pietrūkst pacietības un motivācijas koncentrēties uz garlaicīgiem, bieži vien bezjēdzīgiem uzdevumiem. Atceros, ka skolā es literatūrā nekad nemācījos citātus no galvas, jo uzskatīju to par bezjēdzību, latviešu valodā gramatikas likumus izskaidroju pēc būtības, nevis atskaitīju kā pantiņu...

Pārējie skolēni viegli uztver skolotāju noraidošo attieksmi, un indigo kļūst par atstumtajiem un izsmietajiem, bieži vien viņi pat atpaliek mācībās (mūsu devītklasnieki?). Tā nu indigo nepacietīgi gaida brīdi, kad garlaicīgais, 12 gadu ilgais skološanās process būs beidzies. Pēc skolas bieži sākas aizrautīga pašizglītošanās, kurā viņi var sev piemērotā ātrumā (ko var „apkalpot” tikai dators un internets ) un ar nedziestošu aizrautību apmierināt plašo interešu loku, ko nespēj piedāvāt neviena standartizēta mācību iestāde.

Dumpošanās, pretošanās pieņemtajai kārtībai skolā izpaužas dažādi – kā autoritāšu un skolotāju nepieņemšana, mājas darbu nepildīšana, dažāda ākstīšanās un citu uzjautrināšana. Indigo var skolotājiem uzdodot gudrus un āķīgus jautājumus, uz kuriem viņi nespēj atbildēt, vai arī skolotājs, atbildot neveikli un izvairīgi, neveiklā, acīmredzami parāda mācību programmas absurdumu vai atpalicību no jaunākajiem zinātniskajiem atklājumiem, kuros indigo mēdz izrādīt apbrīnojamu kompetenci. Bieži viņi uzdod arī šķietami muļķīgus jautājumus, jo redz, ka draugs to baidās darīt. Tas ir viens no veidiem, kā izpaužas indigo empātija. Tomēr pusaugu un pieaugušie indigo savas patiesās un dziļās zināšanas bieži vien slēpj aiz humora maskas.

Turpinājums – nākamajā numurā.......







Sākuma lapa


© Aelita Folkmane - Burgere 2004-2012
e-pasts: jaunieberni@inbox.lv
| Veidotājs | Autortiesības un mājas lapas lietošanas noteikumi | Reklāmas iespējas | Sponsoriem |