Kas ir Dabas Bērni?
Vai tikai tie, kas puķainās kleitās un linu biksās, basām kājām cilpo pa pļavām, vij vainagus un dzied tautas dziesmas? Vai tie ir par “puķu bērniem” sauktie hipiji, kuru raksturojumā parasti tiek pieminēta austrumu reliģiju ietekme, zaļā domāšana, narkotiku lietošana un seksuālā brīvība?... Vai tie ir tikai tie jaukie, mīlestībā starojošie mazie bērni ceriņu zilām acīm, kas apies ar līkumu katrai skudriņai ceļā, lai to nesamītu? Un kas ir tie pārējie – tie, kas bez sirdsapziņas pārmetumiem demonstrē savu spēku, galinot delfīnus, kas piesārņo Mātes Zemes klēpi, kas izdod nehumānus likumus...?

Atrausimies no stereotipiem un paraudzīsimies plašāk!

Dabas Bērni esam MĒS VISI – tikai daudzi no mums ir to aizmirsuši. Ir aizmirsti Dabas likumi un spēja dzīvot saskaņā ar tiem. Ir aizmirsts, ko nozīmē dabīga pārtika, dabīgas attiecības, kontakts ar Zemi un visām tās dzīvajām radībām, ir aizmirsts pat kontakts ar savu personīgo fizisko ķermeni un tā vajadzībām, par kontaktu ar savu Augstāko apziņu un citām nemateriālām lietām nemaz nerunājot. Daudzi pat ir aizmirsuši vai vispār to nekad nav izjutuši, kā tas ir, kad basa pēda iegrimst sūnās vai kā nāsis ietrīsās neaprakstāmā baudā, sajūtot trūdošu lapu smaržu pēc rudens lietus. Ir aizmirsts, ka neatkarīgi no mūsu uzskatu sistēmas un intelektuālajiem prātuļojumiem mūsu organismi funkcionē pēc vieniem un tiem pašiem Dabas likumiem, bezkaislīgi darot sav darāmo veselības un dzīvības saglabāšanas vārdā... par spīti mūsu “centieniem” darīt pretējo.

Par spīti biezajam aizmirstības plīvuram, kas klājas pāri lielai daļai mūsdienu sabiedrības, arvien vairāk un vairāk tās locekļu sāk sajust Dabas balsi, sāk sajust to, ka, atraujot sevi no Visuma, Dabas un Mīlestības likumu noteiktās kārtības izpratnes un ievērošanas, mēs paši zāģējam to zaru, uz kura sēžam, paši dedzinām savas mājas – mazās (savu ķermeni) un lielās (savu planētu).

Šī mājas lapa ir veltīta tiem, kas jau sen sākuši vai tikai tagad sāk izjust, ka zars tūlīt lūzīs, un kas vēlas izprast tā patiesos cēloņus un darīt kaut ko, lai tas tā nenotiktu.

Pasaulē ir kļuvis populārs sauklis, ka esot jāglābj Zeme. Vai tiešām? Padomāsim par to! Iztēlosimies nesaprātīgas lauksaimnieciskas un rūpnieciskas darbības izpostītu ainavu. Tad iztēlosimies, ka aktīvas “Zemes glābēju” darbošanās vietā šajā ainavā uz Zemes iestājas... klusums. Cilvēku vairs vienkārši NAV (un līdz ar to nav, kam to Zemi “glābt”)! Kas notiek? Vai viss aiziet bojā?

Jūs pasmaidījāt... vai ne??? Nu protams! Jo acu priekšā parādās nepārprotama aina: sagruvušo māju drupas pamazām nosedz vēja sapūstās smiltis un augsne, un tās apaug ar zāli un citu veģetāciju. Asfaltu uzlauž sēnes un koki, tā spraugās sāk ziedēt puķes, un pamazām asfalts vairs nav redzams. Laukos atgriežas vardes, sienāži, stārķi... Atpazināt???...

Daba NAV jāglābj (šī vārda stereotipajā izpratnē)! Gan Dabā, gan cilvēka ķermenī viss ir iekārtots tā, lai tie spētu pašatjaunoties. Ir tikai viens nosacījums: cilvēks šai pašatjaunotnei NEDRĪKST TRAUCĒT ar darbībām, kas ir diametrāli pretējas Visuma kārtībai un Dabas likumiem. Tātad patiesībā ir "jāglābj" cilvēka apziņa – no nezināšanas un nevēlēšanās zināt, no stūrgalvīgas turēšanās pie skaļi un uzbāzīgi deklarētiem meliem un puspatiesībām, no alkatības, sāta sajūtas trūkuma un vēlmes pakļaut bezmaz visu Visumu saviem egoistiskajiem mērķiem, kuri it kā "attaisnojot līdzekļus" pat tad, ja tas nozīmē "iet pāri līķiem" gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.